ertibaŠī laikmeta viens no raksturojošiem lielumiem noteikti ir komforts. Uz to tiek virzīts daudz enerģijas un pūļu. Tiek radīti risinājumi, preces un pakalpojumi, kas piedāvā cilvēkiem arvien vairāk ērtību, vairāk komforta, vairāk nekā nedarīšanas pašam, bet paļaušanos uz ierīcēm, uz citiem cilvēkiem.

Es varu bez pūlēm atrast kādu, kurš sakops manu māju, man ir ierīce, kas nomazgā traukus, es arī varu negatavot un pasūtīt jau gatavu maltīti. Es pat var samaksāt kādam, kurš manā vietā aiziet iepirkties. Arī mājokļa un vides komforta ziņa latiņa tiek celta tikai augstāk. Kurš gan tagad spētu nodzīvot laukos kaut nedēļu, ja tur būtu sausā tualete un ūdens, ko mazgāties, akā? Tas būtu liels izaicinājums ikvienam rūdītam komforta cienītājam. Bet vēl pirms dažiem desmitiem gadu tādas pieticīgas ērtības bija lielākajā daļā lauku īpašumu. Jā, tagad visi steidz ierīkot vecajās mājās pilnu ērtību komplektu. Un ātri aizmirstas tas, kā gadsimtiem dzīvoja iepriekšējās paaudzes.

Nē, es noteikti neesmu ērtību noliedzējs, neaicinu visus atkal atgriezties pie vecmāmiņu ikdienas, jo patiesībā jau tas bija ļoti smagi. Tā ūdens nešana, veļas mazgāšana ar rokām, ikdienā fizisks darbs saimniecībā. Vairums mūsdienu cilvēku ir ļoti tālu no kaut kā tāda, jo visapkārt ir viens liels komforts un ērtības.

Mani vienkārši pārsteidz tas, cik ļoti šī ērtību palielināšanās atrofē pašu cilvēku, cik padara nespējīgu un pat nedaudz tizlu. Jo tad, kad nākas būt situācijā, kur kaut kā no ierastajām ērtībām trūkst, sākas panika, šoks un nespēja izdarīt vienkāršās lietas, ko patiesībā katram cilvēkam vajadzētu prast. Vismaz iepriekšējā paaudzē visi to ir pratuši.

Arī man mājās ir viss iespējamais — internets, modernās ierīces, gudrā sadzīves tehnika, vairākas vannasistabas, arī māju kāds palīdz ik pa laikam uzkopt, automātiskie vārti ļauj pat neizkāpt no auto, lai tiktu mājas teritorijā. Un viedtālrunī ir saslēgta kopā visa mana dzīve. Arī es esmu komforta un ērtību vergs. Kā jau mēs visi…